[Titulbilde no sabraukašanas Barselonā – CYT projekta ietvaros]
Kad Gaba teica, ka man jāraksta blogs par sieviešu skeitbordu Latvijā, es domāju, ka tas ir diez gan liels sviests, jo neasociēju sevi ar skeiteri, tomēr, mīlu šo sporta veidu. Es nemāku kickflip un ja šādā veidā katigorizē vai šis raksts ir lasāms tālāk, tad dari to, kas darāms.
Tiem, kas nezin manu background, es sāku kā fixed gear riteņbraucēja, piedalījos sačos gan lokāli, gan internacionāli, lauzu kaulus un tā pat kā citi, mēdzu slimot ar asfalta slimību, arī izveidoju #SHEFIX – un SHE FIX izveidoja ekstrēmo sporta veidu kustību starp sievietēm Latvijā un bija daļa no kustības Eiropā, pirms nu jau gandrīz gadiem desmit. Tagad es vienkārši mīlu krūzot uz sava dēļa, filmēt un fotografēt, beidzot iemācījos trika fotografēšanas timing, fotografējot uz filmas.
Tomēr, laiku pa laikam atduros pret situācijām vai diskusijām, kas mani aizsviež 10 gadus atpakaļ. Vēl pagājušo nedēļu ar Lieni stundām runājām, skatījāmies vecos video un domājām – “a kas notika ar kustību?”. Tāpēc es vienu rītu pārdomāju Gabas piedāvājumu un sapratu, ka ir dažas tēmas par kurām varētu arī uzrakstīt, labprāt iesaistot, visas skeiteres, kas vēlas, ko teikt. Savā ziņā, pat, veidojot šos rakstus kopā. *DM
Olimpiskās spēles atkārtoti sakustināja jautājumu, kāpēc Latviešu skeiteres ir tik pasīvas, kāpēc meitenēm nekas nenotiek?
Arts stāsta, ka mazās nāk uz skeitborda skolu un saka, ka grib būt kā Sky Brown, droši vien pēc gadiem 6 arī būs, kas uz to pusi, ja nepadosies. Arī es gāju uz skeitborda skolu, tā pat kā Emīlija vai Laura, tas tāds safe space, ar ko sākt iekļaušanos skeitparka vidē, apgūt objektus, iegūt idejas kā tos lietot. Bet, tomēr, kāpēc vēl joprojām, ir pasīvs klusums? Meiteņu skeita čatā vienu brīdi pat bija 30 meitenes, grupai nevarēja pievienot jaunas. Vai kādreiz novācāmies 30? Nē, varbūt divatā vai trijatā.
Šī gada lietainajā augustā, pāris reizes novācāmies, iefilmējām pāris trikus. Var just, ka beidzot ir pārkāpts tas kauns, ka nebūs no mums vēl flip tricki no steiriem, ka flatā ātrums būs simbolisks un kickflips tiks nosēdināts “netīri”, bet sāk gribēties dalīties ar to kas ir, jo neskatoties uz to, ka sieviešu skeitbords pagrīdē Latvijā notiek jau gadiem, beidzot gribas līst saulē un pieteikt savu vietu zem tās ar shuvitiem, 180’s, boneless, manual un neveikliem kick flip’iem. Tomēr, pieteikt savu vietu. Trenēt sevi pašām justies ērtāk, arī publiskos pasākumos, kad testesterona piepildītā spotā, saņemties un uzkāpt uz dēļa, neskatoties uz to, ka kājas trīc un jūties neveikli. Protams, ne visām, shout out Umai!
Domāju, ka jušanās neveikli, neērti šajā vidē ir viens no iemesliem pasivitātei. Vai atdzīvināt meiteņu vakarus varētu būt risinājums? Varbūt tā neveiklība ir tikai mūsu pašu galvās?
Nenorādot uz konkrētiem ārējiem risinājumiem, es saviļņojumā gaidu nākamo vasaru, jo zinu, ka mūsu spēkos ir aizbraukt savā tripā, meklēt spotus atbilstošus savām spējām, filmēt savus editus un pats galvenais, daudz nedomājot, vienkārši darīt to, kas patīk.
P.S. lūdzu padalieties ar labākajiem spotiem, kur iet ziemā skeitot! Mēs neesam tik daudz, lai apdraudētu spota pieejamību. 🙂